Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteik­tāk purināja galvu.

—  Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pik- pauna.

Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad,_ noskaņojumam pēk­šņi mainoties, viņa pagāja sānis.

—      Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es

sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.

Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.

—  Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs ne­stāstīšu pasakas. Nevienu pašu!

Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz sa­viem varenajiem, plakanajiem pleciem.

Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmir­sās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestī­bas spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.

— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sud­rabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.

Tā bija neapstrīdama loģika.

Robija rokas kļuva par spārniem, kas uz­tvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sud­rabotu lidmašīnu.