Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacir- tās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dār­dēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem

paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā ar­tilērija. Pirāti krita kā nopļauti.

—       Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..

—       Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.

Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Ro­bijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.

Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.

Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lā­giem izdvesa:

—  Tas tik bija jauki!

Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.

—        Vai tu kaut ko vēlies? — Glorija vai­cāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraus­tīja meitenes sprogu.

—   Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.

Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.

—  Kuru tad lai stāstu?