—   Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.

Robots skaitīja sekundes ar absolūtu pre­cizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrai­nas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārlieci­nājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.

Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs neva­rēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.

Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.

—  Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvai­noja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpša­nos. Es gribu jāt.

Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš ap­sēdās zemē un nosodoši purināja galvu.

Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.

—   Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedo­māju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pik- paunā.