Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pus­apli.

Meitene spurojās pretī:

—       Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnrušķīti. Vai tev šī pasaka

nav vēl apnikusi? Ta taču domata pavisam maziem bērniem.

Atkal pusaplis.

—   Nu labi, — Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pašas sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:

—  Tu klausies? Tātad — reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija bries­mīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un …

Glorija bija nonākusi pašā interesantākajā vietā — pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, — un Robijs kvēlo­šām acīm saspringti klausījās, kad piepeši atskanēja sauciens:

—   Glorij!

Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīm­redzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drī­zāk nemieru nekā nepacietību.

—  Māmiņa sauc, — Glorija teica ne visai priecīgi. — Labāk aiznes mani mājās, Robij.

Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcināšanās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas — kā, piemēram, šodien, — bet tūlīt varēja manīt, ka viņš ir jauks un saprotošs cilvēks. Tur­pretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepa­tīkamus brīžus, tādēj viņš pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.