Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa devās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.
— Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glo- rij, — viņa bargi sacīja. — Kur tu biji?
— Es biju kopā ar Robiju, — Glorija atbildēja drebošā balsī. — Stāstīju viņam par Pelnrušķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdienās.
— Zēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. — Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, misis Vestone uzsauca tam:
— Tu vari iet, Robij. Tu viņai pašlaik neesi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi saukšu, — viņa nelaipni piebilda.
Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet apstājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:
— Pagaid^ māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnrušķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnrušķīti un nepabeidzu.
— Glorij!
— Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņš ir te. Viņš sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt — viņš nekā nedarīs. Vai ne, Robij?
Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.
— Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad neredzēsi Robiju veselu nedēļu.
Meitene nodūra acis.
— Labil Bet Pelnrušķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.
Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda šņukstus.