Džordžs Vestons jutās omulīgi. Viņš bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omu­līgi. Garšīgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca kušete, kur atlaisties; laikraksta «Times» numurs; kājās rītakurpes un iecieti- nātā virskrekla vietā pidžama — kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?

Tādēļ Vestons bija neapmierināts, kad istabā ienāca viņa sieva. Pēc desmit laulības dzīves gadiem viņš arvien vēl bija tik aušīgs, ka mīlēja savu sievu un, protams, vienmēr priecājās, viņu redzot, tomēr svētdienas pēc­pusdienas atpūta bija svēta un, lai justos īsti omulīgi, viņam pāris stundu vajadzēja pavadīt vienatnē. Tādēļ viņš neatrāva ska­tienu no pēdējā ziņojuma par Lefebra-Jošidas ekspedīciju uz Marsu (šoreiz tā startēja no kosmiskās stacijas, kas atradās uz Mēness, un lidojums varēja izdoties) un izlikās ne­redzam sievu.

Misis Vestone pacietīgi gaidīja divas minū­tes, tad vēl divas minūtes — nepacietīgi un beidzot ierunājās:

—   Džordž!

— Jā-a?

—   Paklau, Džordž! Vai tu nemetīsi mieru tai avīzei un nepaskatīsies uz mani?

Laikraksts čaukstēdams noslīdēja uz grī­das, un Vestons gurdi uzlūkoja sievu.

—   Kas noticis, mana dārgā?

—  Tu taču zini, Džordž. Runa ir par Glo­riju un šo briesmīgo mašīnu.

—   Kādu briesmīgo mašīnu?

—   Lūdzu, neizliecies, ka tu nezini, par ko es runāju. Tas ir robots, kuru Glorija sauc par Robiju. Viņš ne mirkli neatstāj meiteni vienu.