— Bet kādēļ lai viņš to atstātu? Tas taču ir viņa uzdevums. Un viņš nebūt nav nekāda «briesmīgā mašīna». Tas ir vislabākais robots, kāds vien nopērkams, un es tīri labi atceros, ka man nācās par to izdot pusgada ienākumus. Bet, velns lai parauj, Robijs ir to vērts — prāta ziņā viņš daudzkārt pārspēj pusi no manas iestādes ļaudīm.
Vestons pasniedzās pēc laikraksta, bet sieva bija veiklāka un pirmā paķēra to.
— Uzklausi mani, Džordž. Es negribu uzticēt savu meitu mašīnai — lai tā būtu cik gudra būdama. Mašīnai nav dvēseles, un neviens nezina, ko tā īsti domā. Metāla ierīce nevar uzraudzīt bērnu.
Vestons sarauca pieri.
— Kad tu nāci pie šī slēdziena? Robots jau divus gadus ir kopā ar Gloriju, bet līdz šim neesmu manījis tevi raizējamies.
— Sākumā bija citādi. Tas bija kaut kas jauns, atviegloja man mājas soli un… un roboti toreiz bija modē. Bet tagad — es nezinu. Kaimiņi…
— Kāda gan te kaimiņiem daļa? Paklausies, robotam var uzticēties nesalīdzināmi vairāk nekā auklei. Robijs ir konstruēts tikai vienam nolūkam — maza bērna uzraudzīšanai. Viņa «intelekts» ir radīts tikai tam. Viņš nespēj būt citāds, kā vien uzticams, labs un mīļš, jo ir mašīna, kas tā iekārtota. Ne ikreiz to var sacīt par cilvēku.
— Bet ja nu kaut kas sabojājas, kāds… kāds… — misis Vestonei nebija lielas jēgas par robota mehānismu, — ja nu salūst kāds nieciņš un tas briesmonis kļūst negants un …un …