Viņa nespēja līdz galam izteikt nepārpro­tamo domu.

—  Nieki, — Vestons iebilda, neviļus nodre- binādamies. — Tas izklausās smieklīgi. To­reiz, kad mēs pirkām Robiju, mums bija gara saruna par robotikas Pirmo likumu. Tu taču zini, ka robots nevar nodarīt cilvēkam pāri. Pirms atgadītos tāds bojājums, kas ļautu ro­botam pārkāpt Pirmo likumu, tas jau sen būtu kļuvis nelietojams. Tas ir matemātiski aprēķināts. Bez tam divreiz gadā pie mums ierodas akciju sabiedrības «U. S. Robots» me­hāniķis, kas pamatīgi pārbauda visas viņa «iekšas». Robijam nekas nevar atgadīties, tad jau drīzāk mēs abi varētu sajukt prātā. Starp citu, kā tu domā viņu Glorijai atņemt?

Vestons vēlreiz mēģināja ķerties pie laik­raksta, bet veltīgi: sieva to dusmās iesvieda blakus istabā.

—   Par to jau es runāju, Džordž! Viņa ne ar vienu citu vairs negrib rotaļāties. Ir des­mitiem zēnu un meiteņu, ar kuriem tai vaja­dzētu sadraudzēties, bet nekā. Viņa pat neiet tiem klāt, ja es nelieku. Meiteni tā nedrīkst audzināt. Vai tad tu negribi, lai viņa normāli attīstītos un varētu ieņemt vietu sabiedrībā?

—   Greisa, tā ir cīņa ar vējdzirnavām,.. Iedomājies, ka Robijs ir suns. Simtiem bērnu ir vairāk pieķērušies savam sunim nekā tē­vam.

—   Suns ir pavisam kas cits. Džordž, mums ir jātiek vaļā no šā briesmoņa. Tu vari pārdot to atpakaļ akciju sabiedrībai. Esmu apvaicājusies, tas ir pilnīgi iespējams.