— Tu esi apvaicājusies? Uzklausi mani, Greisa, nestrēbsim karstu putru. Paturēsim robotu, līdz Glorija izaugs lielāka. Un es par to vairs negribu runāt.
To pateicis, viņš saniknots izgāja no istabas.
Divas dienas vēlāk misis Vestone satika vīru durvīs un sacīja:
— Tev vajadzēs mani uzklausīt, Džordž. Ciematā ir nelāgs noskaņojums.
— Sakarā ar ko? — Vestons jautāja.
Viņš iegāja vannas istabā, no kurienes tūliņ atskanēja tāda ūdens šļakstoņa, kas būtu apslāpējusi jebkuru atbildi.
Misis Vestone brīdi nogaidīja.
— Sakarā ar Robiju, — viņa teica.
Vestons iznāca laukā ar dvieli rokās, sa-
sārtušu, dusmīgu seju.
— Par ko tu runā?
— Tas ir sācies jau sen. Es centos nelikties par to ne zinis, bet nu man ir diezgan. Vairums ciemata iedzīvotāju domā, ka Robijs ir bīstams. Viņi pat neļauj bērniem vakaros tuvoties mūsu mājai.
— Bet mēs taču uzticam tam savu bērnu!
— Ļaudis to neizprot.
— Nu tad lai viņi iet pie velna!
— Tas nav nekāds atrisinājums. Es iepērkos ciematā. Man ar šiem cilvēkiem ik dienas jāsastopas. Un pilsētās pret robotiem tagad izturas vēl stingrāk. Ņujorkā nupat pieņemts likums, ka roboti nedrīkst atrasties uz ielām no saules rieta līdz rītausmai.
— Pareizi, bet neviens nevar aizliegt mums savās mājās turēt robotu. Greisa, tu atkal dodies uzbrukumā, es saprotu. Bet veltīgi. Mana atbilde vēl joprojām ir — nē! Mēs paturēsim Robiju!