Viņš tomēr mīlēja savu sievu, un, kas vēl ļaunāk, viņa sieva to zināja. Galu galā nabaga Džordžs Vestons bija tikai vīrietis, un viņa sieva laida darbā visas iespējamās viltības, kuras piesardzīgākajam un mazāk attapīgajam pretējam dzimumam pamatoti iedveš bailes.
Visu nākamo nedēju Vestons kādas desmit reizes izsaucās:
— Robijs paliek — un cauri!. — bet viņa balss skanēja ar katru reizi mazāk pārliecinoši, un šo izteikumu pavadīja arvien skaļāka nopūta.
Beidzot pienāca diena, kad Vestons ar vainas apziņu tuvojās meitai un uzaicināja viņu noskatīties ciematā «lielisku» vizivoksa izrādi.
Glorija priecīgi sasita plaukstas.
— Bet vai Robijs varēs nākt līdz?
— Nē, mīlulīt, — Vestons atbildēja un saviebās pats no savas balss skaņas, — robotus neielaiž vizivoksā, bet tu jau viņam visu izstāstīsi, kad pārnāksi mājās.
Izrunājot pēdējos vārdus, viņš sastomījās un novērsa acis.
Glorija pārnāca mājās sajūsmināta, jo vi- zivokss tiešām bija brīnišķīgs.
Viņa nekādi nevarēja sagaidīt, kad tēvs beidzot novietos savu reaktīvo automašīnu apakšzemes garāžā.
— Tēt, tagad es visu pastāstīšu Robijam. Viņam gan vizivokss būtu paticis! īpaši, kad Frānsiss Frens ti-i-i-k lēni kāpās atpakaļ un — uzskrēja taisni virsū leopardcilvēkam. Un tad viņam bija jābēg! — viņa atkal sāka smieties. — Tēt, vai uz Mēness tiešām dzīvo leopardcilvēki?