—   Laikam gan ne, — Vestons izklaidīgi atbildēja. — Tās ir tikai tādas joku pasaci­ņas.

Viņš ilgāk vairs nevarēja noņemties ap mašīnu. Vajadzēja lūkoties patiesībai tieši acīs.

Glorija aizskrēja pāri zālājam.

—   Robij! Robij!

Tad viņa piepeši apstajās, ieraudzījusi uz lieveņa skaistu skotu aitu suni, kas, asti lun­cinādams, uzlūkoja viņu nopietnām, brūnām acīm.

—       Ai, cik skaists suns! — Glorija uz­skrēja pa kāpnēm, uzmanīgi piegāja pie suņa un noglaudīja to. — Vai tas ir man, tēt?

Viņiem piebiedrojās māte.

—       Jā, Glorij, tev. Vai viņš nav jauks — mīksts un pūkains. Viņš ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.

—   Vai viņš prot rotaļāties?

—       Protams. Viņš prot dažnedažādus sti­ķus. Vai gribi redzēt?

—       Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Ro­bij! — viņa apstājās kā šaubīdamās un sa­rauca pieri. — Viņš noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņš var neticēt, bet viņš zina — ja tu saki, tad tas tā ir.

Vestons cieši saknieba lūpas. Viņš palūko­jās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.