Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:
— Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un māmiņa man atveduši! Viņi man nopirkuši suni, Robij.
Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.
— Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņš ir?
Atbildes nebija. Džordžs Vestons sāka klepot un piepeši ieinteresējās par kādu bezmērķīgi klīstošu mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:
— Māmiņ, kur ir Robijs?
Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.
— Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aizgājis projām.
— Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz kurieni viņš aizgāja, māmiņ?
— Neviens nezina, mīlulīt. Viņš ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.
— Tas nozīmē, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ? — Meitenes acis iepletās šausmās.
— Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Meklēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot…
Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.
— Es negribu šo nejauko suni — es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.
Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.