Misis Vestones izmisīgais skatiens pievērsās vīram, bet viņš, neatraudams acu no debesīm, drūmi šļūkāja kājas.
Tad viņa pati sāka mierināt meitu.
— Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs taču ir tikai mašīna, nejauka, veca mašīna. Viņš taču nav dzīva būtne.
— Viņš nav nekāda mašīna! — Glorija nikni iekliedzās. — Viņš ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņš ir mans draugs. Es gribu, lai viņš atgriežas. Ai māmiņ, es gribu, lai viņš atgriežas.
Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bēdām.
— Lai viņa izraudas, — misis Vestone sacīja vīram. — Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc dažām dienām viņa būs aizmirsusi šo briesmīgo robotu.
Taču laiks rādīja, ka misis Vestones paredzējums bijis pārlieku optimistisks.
Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas nerunīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Ves- toni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka nespēja atzīties vīram savā sakāvē.
Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.
Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.
— Kas nu atkal noticis, Greisa?
— Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sabrukums.