Vestons nolika laikrakstu, un cerību sta­riņš pamirdzēja viņa acīs.

—  Varbūt… varbūt vajadzētu paņemt Ro­biju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sa­zināšos …

—   Nē! —noskaldīja sieva. — Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsi­mies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Ro­biju.

Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņš iz­skatījās vīlies.

—  Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabūšu sir­mus matus.

—  Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, Džordž, — skanēja dzedra atbilde. — Glo­rijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, pro­tams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vis­muļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai — bērns no­nīkst aiz ilgām pēc robota!

* — Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem «citiem apstākļiem» tu runā?

—  Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.

—   Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.

—  Bet tur taču dzīvo miljoni!

—  Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.

—   Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavojušies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to mašīnu.