—   Nu, mani taču ari dēvē par robotu. Jūs būsiet dzirdējis, ka manī nav nekā cilvēciska.

Es tiešām biju to dzirdējis, bet tas jau man nebija viņai jāsaka.

Doktore Ķelvina piecēlās no krēsla. Viņa bija neliela auguma un izskatījās trausla. Es sekoju viņai pie loga, un mēs palūkojāmies laukā.

Firmas <rU. S. Robots» biroji un rūpnīcas veidoja mazu, labi izplānotu pilsētiņu. Tā iz­skatījās plakana kā aerofotogrāfija.

—   Ķad es sāku šeit strādāt, — viņa teica, — man bija maza darbistabiņa kādā ēkā, kas atradās apmēram tur, kur tagad ir katlu māja. — Viņa parādīja to. — So ēku nojauca, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Ķopā ar mani tur strādāja vēl trīs cilvēki. Manā rīcībā bija tikai puse galda. Visus mūsu robotus ražoja vienā ēkā. Trīs robotus nedēļā. Bet palūko­jieties tagad!

—  Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, — es iz­metu šo nodrāzto frāzi.

—   Bet ne tad, kad cilvēks atskatās uz sa­vas dzīves gadiem, — viņa atteica. — Tad ti­kai jābrīnās, cik ātri tie aizsteigušies.

Ķelvina atgriezās pie galda un apsēdās. Ķaut ari viņas sejas izteiksme nebija mainī­jusies, viņa likās tāda kā skumja.

—  Cik jums gadu? — viņa apjautājās.

—  Trīsdesmit divi, — es sacīju.

—  Tad jūs neatceraties, kāda izskatījās pa­saule bez robotiem. Bija laiks, kad cilvēks bija pasaulē gluži viens, bez neviena drauga. Tagad ir būtnes, kas viņam palīdz, — būtnes, kas ir par viņu daudz stiprākas, izturīgākas, darbam daudz noderīgākas un viņam pilnīgi uzticamas. Cilvēce vairs nav vientuļa. Vai jūs par to esat kādreiz domājis šādā plāksnē?