—  Laikam gan ne. Vai drīkstu citēt jūsu vārdus?

—   Lūdzu. Jūsu uztverē robots ir robots. Zobrati un metāls, elektrība un pozitroni. — Saprāts un dzelzs! Cilvēka darināts, un, ja vajadzīgs, — cilvēks var to iznicināt. Bet jūs neesat strādājis ar tiem, tātad nepazīstat tos. Viņi ir cēlāki un labāki par mums.

Piesardzīgi mēģināju viņu paskubināt:

—   Mēs gribētu dzirdēt kādu stāstu par ro­botiem, kā ari jūsu domas par tiem. «Inter- planetary Press» apkalpo visu Saules sis­tēmu. Trīs miljardi potenciālu lasītāju, dok­tore Ķelvina. Viņiem vajadzētu dzirdēt jūsu stāstu par robotiem.

Bet viņa nebija jāskubina. Manī neklausī­damās, viņa turpināja stāstīt tieši to, kas man bija vajadzīgs.

—   To visu varēja paredzēt jau pašā sā­kumā. Toreiz mēs pārdevām robotus lietoša­nai uz Zemes — tas bija pat vēl pirms es sāku šeit strādāt. Roboti tad, protams, neprata runāt. Pēc tam viņi sāka arvien vairāk līdzi­nāties cilvēkiem, un tas radīja protestus. Arodbiedrības, protams, iebilda, ka roboti konkurē ar cilvēkiem, un dažādām reliģiskām sektēm radās savi aizspriedumi. Tas viss bija smieklīgi un pilnīgi veltīgi. Un tomēr tas tā bija.