Es pierakstīju visu vārds vārdā ar savu kabatas magnetofonu, cenzdamies noslēpt pirkstu kustības. Ja nedaudz ievingrinās, tad sarunu var ļoti labi pierakstīt, nemaz neizņemot mazo daikliņu no kabatas.
— Ņemiet kaut vai gadījumu ar Robiju, — viņa sacīja. — Es to nepazinu. Robiju izjauca gadu pirms manas atnākšanas šeit darbā. Viņš bija galīgi novecojis. Bet es redzēju muzejā mazo meiteni…
Viņa apklusa, un ari es neteicu ne vārda.
Viņas acis aizmiglojās un domas aiztrau- cās pagātnē. Tām bija tāls ceļš ejams!
— So stāstu es uzzināju vēlāk, un, kad mūs dēvēja par svētuma zaimotājiem un dēmonu radītājiem, es to vienmēr atcerējos. Ro- bijs bija mēmais robots. Viņš neprata runāt. Viņu izgatavoja un pārdeva 1996. gadā. Toreiz roboti vēl nebija šauri specializēti, un Robiju pārdeva par bērnaukli.
— Par ko?
— Par bērnaukli…
RObijs
— Deviņdesmit astoņi… deviņdesmit deviņi … simts.
Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, sarau- kusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visapkārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja dažus soļus projām no koka, pie kura bija stāvējusi.
Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītēdams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.