Glorija uzmeta lūpu.
— Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.
Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai divstāvu mājas virzienā.
Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».
Meitene izmisīgi iesaucās:
— Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu solījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.
Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Robija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprindzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.
Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Robiju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi izzobot viņa tūļību.
— Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!
Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskandināja šos vārdus.