Robijs, protams, neko neatbildēja — vismaz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētādama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.
— Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.
Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa
redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. ĻJn tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri turēdamās pie tā cietā metāla pirksta.
Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.
Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:
— Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!
Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām,
un Glorijai nācās piemetināt:
— Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesi- tīšu. Bet taga'd mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.
Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēlskaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — līdzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stumbru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķermenī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķien'i.