Vienlaikus viņam vajadzēja cīnī­ties pret personisko ienaidnieku kūdīšanām, apspiest ne­mierus viņam pakļautajās pilsētās un kādā brīdī pat at­teikties no paklausības pašam augstajam priesterim, kad tas, Jeruzalemes intrigantu uzpirkts, gribēja Jozefu at­celt no amata.

Apspiest sacelšanos Palestīnā Nerons uzdeva piere­dzējušajam karavadonim Vespasiānam, kurš, ņemot pa­līgā savu dēlu Titu, nolēma vispirms vērsties pret Gali- leju. Jozefs varonīgi aizstāvējās kalnu cietoksnī Jota- patā un nodarīja Romas leģioniem smagus zaudējumus. Galu galā cietoksnis tomēr krita, un Jozefs nokļuva gūstā. Bet tieši tagad jo skaidri izpaudās viņa atjautība un prasme iekarot šīs pasaules vareno simpātijas. Viņš tik ļoti iepatikās Vespaziāna dēlam Titam, ka tas pieru­nāja tēvu nesūtīt Jozefu kopā ar citiem gūstekņiem uz Romu, bet atstāt pie sevis armijā. Šajā laikā tad nu arī Jozefs abiem esot pareģojis, ka viņi viens pēc otra kļūšot par Romas ķeizariem.

Līdz pat Romas un ebreju kara beigām Jozefs tagad darbojās kā savu aizbildņu uzticības persona, ar saviem padomiem tiem palīdzēdams pieveikt jūdu nemierniekus. Vairākkārt, jo sevišķi Jeruzalemes aplenkuma laikā, viņš uzstājās kā parlamentāris, uzaicinādams savus tautiešus atjēgties un nolikt ieročus. Ebreji šādu rīcību uzskatīja par nodevību un pat apcietināja viņa ģimeni, kura uz­turējās aplenktajā galvaspilsētā. Bet Jozefs vēlāk attais­nojās ar to, ka gribējis glābt savu tautu no iznīcības, jo zinājis, ka Jahve izvēlējies romiešus par pasaules vald­niekiem un tāpēc cīņa pret tiem esot veltīga.

Vespasiāns un Tits viņu bagātīgi atalgoja par Pales- tīnā izdarītiem pakalpojumiem, jo sevišķi par to, ka tik nemaldīgi bija piepildījies viņa paredzējums, ka tēvs un dēls viens pēc otra pacelsies visaugstākajās varas vir­sotnēs.