Viņi pat piekrita tam, ka Jozefs pieņēma savu protektoru dzimtas uzvārdu un sāka saukties par Jozefu Flāviju. Romā, kur viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi, Jo- zefam Flāvijam ierādīja mitekli Vespaziāna privātajā re­zidencē, piešķīra Romas pilsoņa tiesības un mūža pen­siju, kā arī zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Domiciāns, trešais ķeizars no Flāviju dzimtas, viņam bija tikpat lab­vēlīgs un Jozefa nekustamos īpašumus atbrīvoja no vi­siem nodokļiem un nodevām.

Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uz­celts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sa­celšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!

Jozefs Flāvijs, dzīvodams pārticībā, tomēr nepadevās dīkdienības kārdinājumam, bet, taisni otrādi, uzsāka ap­brīnojami rosīgu literāru darbību, lai cildinātu tavu tautu, taču varbūt arī pirmām kārtām nolūkā aizstāvēt sevi pret ciltsbrāļu apvainojumiem. Šīs iespaidīgās ros­mes rezultāts ir divi monumentāli darbi: «Jūdu karš» un «Jūdu senatne», kā arī divi publicistiska rakstura sace­rējumi: «Pret Apionu» un «Mana dzīve».

Tā kā Jozefam Flāvijam bija pieejami ķeizaru arhīvi, viņš savos darbos droši vien izmantojis arī tādus mate­riālus, kuri vēlāk vēstures vētrās gājuši bojā. Turklāt viņš bija ne tikai daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks, bet arī tiešs to dalībnieks. Jūdu karu, bet jo sevišķi Je­ruzalemes aplenkšanu viņš droši vien aprakstījis pēc savām ikdienas piezīmēm, jo citādi grūti izskaidrojams pārsteidzošais fakts, ka viņa tēlojums ir tik personisks un tik aizraujošs savā reālismā un faktu bagātībā. '