Ar vārdu sakot, daudzām vēsturnieku paaudzēm Jozefa Flāvija darbi bijuši neizsmeļams informācijas avots ebreju tautas vēstures izpētei. Pilnām riekšām no tiem smēlušies kā nekristiešu autori, to skaitā romiešu vēsturnieks Dions Kasijs un helēņu filozofs Porfirijs, tā arī kristieši Origēns, Cezarejas Eisebijs un Hieronims — Bībeles tulkotājs latīņu valodā. Jozefa Flāvija divi galvenie vēsturiskie darbi, kas pārtulkoti gandrīz vai visās Eiropas valodās, baudījuši lielu popularitāti visās vēsturnieku paaudzēs kopš to publicēšanas līdz mūsu dienām un pat vairāk — kļuvuši par neizsmeļamu iedvesmas avotu rakstniekiem, mūziķiem, gleznotājiem un tēlniekiem.
Seit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstniecībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flāvija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavicinum». Nocitēsim to visā pilnībā:
«Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, Ja viņš vispār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lietas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekritēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādējādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu.»
Nav grūti saprast, kāpēc kristietības tradīcija šai liecībai piešķīrusi milzīgu nozīmi. To taču sniedza ebrejs, kurš, neraugoties uz savu politisko nodevību, nekad nebija atsacījies no sentēvu ticības, turklāt bijis labi informēts par visu, kas tolaik notika Palestīnā. Tāpēc šo liecību varēja uzskatīt par ticamu, jo tā taču nāca no neieinteresēta cilvēka, kurš ne formāli, ne emocionāli nebija saistīts ar kristietību.
Tiesa, jau 16.