gadsimtā atskanēja savrupa balss, kas šādu vērtējumu apšaubīja, taču visumā līdz 19. gadsim­tam neviens šo liecību nopietni nav mēģinājis apstrīdēt. Šodien mums jau zināms, ka šī vienīgā no ebreju avo­tiem nākusī informācija par Jēzu ir interpolācija, vēlāks iespraudums, ko izdarījis kāds no kristiešu pārrakstītā­jiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko šo viltojumu, ir tik neatspēkojami, ka pat nopietni katoļu Bībeles zināt­nieki izteikušies pret šās liecības autentiskumu.

Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšām­cēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam no­ticēja.

Šodien mēs zinām pat to, kad aptuveni radies šis vil­tojums. Baznīcas rakstnieki Klēments, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina «Jūdu senatni», taču neviens no viņiem nav ne ar vienu vārdu ieminē­jies par šo kristiešiem tik svarīgo informāciju. Nav pa­mata domāt, ka viņi tā būtu rīkojušies aiz kaut kādiem nezināmiem apsvērumiem, tālab atliek tikai viens secinā­jums, un proti, ka vecākajos «Jūdu senatnes» eksemplā­ros šās informācijas vēl nav bijis. Tikai hronoloģiski vē­lākais pirmās «Baznīcas vēstures» autors Eisebijs, kurš dzīvojis no 263. līdz 339. gadam, pirmo reizi citē šo «lie­cību» tagad mums labi zināmajā skanējumā. Tāpēc, lo­ģiski spriežot, jāsecina, ka šo viltojumu izdarījis kāds pārrakstītājs 3. un 4, gadsimta mijā.

Interesantu materiālu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origēns. Šis izcilais baznīcas rakstnieks dzīvoja no 185.