Abi minētie autori neviļus pievērš uzmanību zināmam psiholoģiskam procesam, kurš deformē mūsu izvērtēs proporcijas attiecībā uz pagātnes notikumiem. Kristietības uzticīgie adepti, tās žilbinošo panākumu suģestēti, uzskatīja to par brīnumu un tāpēc vairs nespēja noticēt tās pieticīgajiem un dabiskajiem pirmsākumiem. Tas tad arī izraisa noslieci pārspīlēt un mitoloģizēt visus sīkumus, kas saistīti ar jaunas reliģijas dibinātāja dzīvi, kāda vērojama ne tikai evaņģēlijos, bet arī visās citās pasaules reliģiskajās sistēmās. Un, lūk, tā laika autoru klusēšana, kuri bez ievērības atstājuši ne tikai tādus šķietami brīnišķīgus notikumus kā tempļa dārgā priekškara pārplīšanu un saules aptumsumu, bet arī pa'ša Jēzus personu, mums tikai lieku reizi atgādina psiholoģisko fenomenu, kas izpaudies nesaskaņā starp vēsturisko īstenību un atšķirtībā mītošo, tikai savu ticējumu lokā paliekošo pirmo kristiešu draudžu iztēli, nesaskaņā starp grieķu un romiešu apkārtējās sabiedrības vienaldzību un saujiņu sava skolotāja mācības aizrautu cilvēku, kuri uzskatīja sevi par «brāļiem un māsām iekš Kristus», ļaudamies iracionāliem jūsmīgiem sapņojumiem un ilgām. Brīnumainā pasaule, kurā dievs miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies, viņiem šķita īstenāka par reālo pasauli, ar ko tiem diendienā nācās saskarties. Bet ebrejiem un pagāniem krustā sistais Jēzus, kā izsakās Šteinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas impērijā».
Daži Bībeles zinātnieki, nespēdami samierināties ar šādu izskaidrojumu, nododas cerībām, ka sākotnēji tomēr pastāvējuši rakstīti avoti, kuros pieminēts Jēzus, tikai karu un politisko pārmaiņu vētrās tie gājuši bojā. Romas lielajā ugunsgrēkā Nerona valdīšanas laikā, piemēram, sadedzis viss valsts arhīvs, kurā varētu būt bijuši dokumenti par Jēzu, kaut vai Poncija Pilāta atskaites.