70. gadā Tits ieņēma un nopostīja Jeruzalemi. Reizē ar templi un blakus celtnēm droši vien sadeguši arī sinedrija proto­koli, kuros_ vajadzēja būt materiāliem Galilieša lietā. Karš Palestīnā plosījās septiņus gadus, turklāt tas bija nikns, asiņains un postīgs. Simtiem tūkstošu ebreju tika aizvesti gūstā vai mira krusta nāvē. Romieši Palestīnā sistemātiski nopostīja visus dievnamus, bet tajos atrastos svētos rakstus un dokumentus sadedzināja sārtos.

Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem, Jē­zus misijas aculieciniekiem, jāatzīmē, ka šeit stāvoklis bija citāds. Kristieši negribēja piedalīties ebreju dumpī un 66. gadā izceļoja uz Pellas pilsētu Aizjordānā. Tā kā Kumranā atrastie tīstokļi liecina, ka viņiem tuvu stāvo­šajai sektai bijusi sava literatūra, tad jāuzskata par iespējamu, ka tāda bija arī izceļotājiem no Jeruzalemes. Šādā gadījumā viņi to būs paņēmuši sev līdzi. Viņi bija jūdeokristieši, kuri,ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi •— kā tas vispār mēdz būt trimdā — vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā, viņi tur pastāvēja vairākus desmitus gadu, arvien vairāk attālinādamies no kristietības galvenā virziena, kurš Pāvila un helēnisma ietekmē zaudēja saikni ar jūdaismu. Pakāpeniski viņi pa­zuda no vēstures lapām: daļa sektas locekļu atgriezās, tēvu reliģijas klēpī, bet daļa ieplūda apkārtējā helēnismā. Jādomā, ka reizē ar sektu neglābjami pazudusi arī litera­tūra, ko bija veidojuši šie visautentiskākie Nacarieša mācekļi. Varbūt tomēr kādreiz, pateicoties kādai laimīgai nejaušībai, kaut kas no šīs hipotētiskās literatūras atra­dīsies. Par šādu iespēju liecina kaut vai 1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšau­bāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs.