Kristietībai izplatoties aizvien plašākās aprindās, pieauga arī romiešu un grieķu intelektuālistu izrādītā pretestība. Radās plaša literatūra, kas polemizēja ar jaunās reliģijas doktrīnām, cīnījās pret tās pieaugošo ietekmi, visvisādi to izsmēja un izzoboja. Tiklīdz katoļu baznīca bija kļuvusi par valsts reliģiju, tā nesaudzīgi iznīcināja visus šāda veida pamfletus, pēcnācējos radīdama i< spaidu, ka tā savā attīstībā nav sadūrusies ar lielāku tā laika izglītoto cilvēku pretestību, ka kristietības izplatīšanās notikusi bez asākiem konfliktiem. Raksturīgs piemērs šai iznīcināšanas akcijai ir neoplatonisma pārstāvis filozofs Porfirijs, kurš dzīvoja 3. gadsimtā. Viņš uzrakstīja. veselus piecpadsmit sējumus .pret kristietību vērstu apcerējumu un polemisku traktātu. Pēc Bizantijas ķeizaru Valentiniāna III un Teodora II rīkojuma tie visi sadedzināti uz sārta, un, tā no šiem darbiem nav palicis nekādu pēdu.
No tiem autoriem, kurus nosodīja baznīca, sevišķi plašu slavu iemantoja grieķu un romiešu filozofs, stoi- cisma un platonisma piekritējs, filozofiski noskaņotā ķeizara Marka Aurēlija uzticības vīrs, viens no bīstamākajiem kristietības idejiskajiem pretiniekiem Celss. Kal viņš publicēja polemisko dialogu «Patiesības vārds» (ap 177. g.), kura ārkārtīgi asi uzbrūk kristietībai, radies apjukums un daudzi kristieši viņa argumentācijas ietekmē atsacījušies no savas ticības. Šim traktātam bija tāds pats liktenis kā daudziem citiem līdzīgiem — tas bez pēdām pazudis. Taču dīvainā kārtā sagadījies tā, ka mums traktāta saturs jo sīki zināms, pateicoties Origē- nam (185.—254.) — vienam no visizcilākajiem kristiešu teologiem un domātājiem. Polemiskajā sacerējumā «Contra Celsum» («Pret Celšu») viņš veselām nodaļām citējis savu pretinieku, lai pēc tam vērstos pret to ar saviem argumentiem. Šādu citātu ir tik daudz, ka gandrīz bez iztrūkumiem bija iespējams restaurēt «Patiesības vārda» tekstu.