Celss vispirms pārmet kristiešiem to, ka viņi par Jēzu radījuši tik daudz pretrunīgu nostāstu un tik bieži ma nījuši evaņģēliju tekstus, ka beidzot paši tajos sapinušies. Taču visvairāk vietas Celss veltī jautājumam par Jēzus izcelsmi. Balstīdamies uz tajā laikā izplatītajām baumām, Celss apgalvo, ka Jēzus māte bijusi palaidnīgas uzvedības lauku sieviete. Viņas vīrs, namdaris pēc nodarbošanās, sievu padzinis no mājām, jo atklājis, ka tā viņam bijusi neuzticīga ar kādu grieķu tautības romiešu leģionu kareivi Panteru. Palikusi bez pajumtes, viņa klaiņojusi pa visu zemi, līdz kādā kūtī dzemdējusi ārlaulības dēlu Jēzu. Kad dēls paaudzies, tas, darbu meklēdams, aizklīdis līdz Ēģiptei, kur iemanījies visādos pesteļotāja paņēmienos. Pēc atgriešanās Galilejā viņš savu māža mākslu izmantojis, lai nopelnītu pārtiku. Sajā ziņā viņš guvis tādus panākumus, ka kļuvis iedomīgs un pasludinājis, ka esot dieva dēls. Celss izvirza vēl virkni citu kristiešus aizskarošu apvainojumu, kas tajā laikā bija plaši pazīstami un raksturoja sīvo cīņu starp kristiešiem un jūdaisma piekritējiem Romas impērijas dažādās pilsētās. Šās cīņas atbalsis samanāmas ari Jaunajā derībā. Tāpat talmudā ietverti vairāki ar Jēzus personu saistīti nostāsti un baumas, bet kādā traktātā pat atrodams viss nostāsts par laulības pārkāpumu, ko Marija izdarījusi ar kareivi Panteru. Šās leģendas izplatīšanos veicināja ebreju vēsturē nedzirdēts gadījums, kad jūdu priestera meita Miriama bat-Bilga atsacījusies no tēvu ticības, lai izietu par sievu pie Seleikidu armijas kareivja. Miriamas bat-Bilgas sajaukšana ar Jēzus māti Mariju tā laika nikno cīņu un apmelojumu gaisotnē bija gandrīz vai neizbēgama. Atgādināsim, ka t. s. Palestīnas talmuds savu galīgo redakciju ieguvis tikai ap 400. gadu, «Babilonijas talmuds» — vēl simts gadu vēlāk, bet Celss savu sacerējumu rakstījis ap 177. gadu. Tas liecina, cik sīksta noturība ir šāda veida baumām. Tās bijušas apgrozībā pāris simtu gadu, bet pēc tam atkal guva dedzīgus piekritējus Apgaismības laikmetā.