Tā kā grieķu, romiešu un ebreju autori mums ne­sniedz nekādas drošas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi, at­liek pievērsties vienīgai vēsturiskai liecībai — Jaunajai derībai, kā arī tai bagātīgajai kristiešu literatūras daļai, kas nav iekļauta svēto rakstu kanonā un kopumā tiek apzīmēta par apokrifiem. Kāda vērtība ir visiem šiem rakstiem? Atbildi uz šo jautājumu cenšas dot atsevišķa biblistikas nozare. Vēlāk redzēsim, ka tā sniegusi dau­dzus interesantus un pat sensacionālus atklājumus. Tiem būs veltīta ne viena vien mūsu grāmatas lappuse, taču iepriekš mums kaut vai pavirši jāiepazīstas ar kristietī­bas pamatdokumentu — Jauno derību.

Kā mums zināms, tajā ietilpst septiņas grāmatas, un proti: četri evaņģēliji, «Apustuļu darbi», divdesmit viena vēstule, kas tiek piedēvētas Pāvilam, Jēkabam, Pēterim, Jānim un Jūdam Tadejam, kā arī apustuļa Jāņa atklās­mes grāmata jeb apokalipse. Par šo rakstu rašanās laiku Bībeles zinātnieki nav vienis prātis. Vispār tiek pieņemts, ka tie sarakstīti laikposmā starp 50. un 120. gadu. Jau­nās derības vecākā daļa ir Pāvila vēstule tesaloniķiešiem, kas rakstīta 50. gadā, tātad aptuveni divdesmit gadu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā.

Parasti mums neienāk prātā padomāt par to, kādā valodā tikusi uzrakstīta Jaunā derība, jo liekas pats par sevi saprotams, ka tās oriģinālvalodai vajadzētu būt ebreju vai aramiešu. Tāpēc dažs labs būs izbrīnījies, uz- zirtadams, ka Jaunās derības autori runāja un rakstīja grieķu valodā.