Tiesa, tā nebija Perikla laikmeta klasiskā valoda, bet gan tās dialektisks variants, ko filologi dēvē par «koinē». Helēnisma laikmetā, t. i., laikposmā no 4. gadsimta p. m. ē. līdz m. ē. 5. gadsimtam, šo valodu runāja daždažādas tautas, kas dzīvoja Maķedonijas Alek­sandra kādreiz iekarotajos apvidos, kurus grieķu oku­pantu administrācija bija pilnīgi helenizējusi.

Grieķu civilās administrācijas pārstāvji un karavīri komplektējis no visiem Grieķijas apvidiem un runāja atšķirīgos dialektos. Saprotams, ka kopīgi pārvaldītajās teritorijās tie sajaucās, un šajā unifikācijas procesā iz­veidojās jauna grieķu valoda, ko nosauca par «koinē» un kas kļuva par helēnisma laikmeta valodu.

«Koinē» jau no paša sākuma veidojās kā tautas sa­runvaloda, lai gan tās pamatā bija klasiskais Atikas dia­lekts, jo Atēnu kultūrai aizvien bija augsts prestižs visās citās grieķu pilsētvalstīs. Laika gaitā šo jaunizveidojušos dialektu gan runā, gan rakstos sāk lietot arī izglītoti cilvēki. Tādējādi tas pakāpeniski guva zināmu literāru slīpējumu un galu galā_kļuva par vispārlietojamu va­lodu ne tikai Āzijā un Ēģiptē, bet pat Romā. Tāpat tas bija dzirdams Palestīnas pilsētās, jo sevišķi Jēzus dzim­tenē Galilejā, turklāt tik lielā mērā, ka poļu Bībeles zi­nātnieks, katoļu priesteris prof. E. Dombrovskis vienā no savām esejām pat izvirzīja jautājumu: «Vai Jēzus ru­nāja grieķu valodā?» un uzskatīja par iespējamu, ka sa­tiksmē ar citu tautību piederīgajiem Jēzus izmantojis grieķu valodu.

Tāpat zināms, ka diasporas ebreji, kuru skaitliski bija daudz vairāk nekā pašā Palestīnā dzīvojošo ebreju, ru­nājuši galvenokārt grieķiski. Savu tēvu valodu viņi bija tiktāl aizmirsuši, ka varēja lietot tikai Aleksandrijā grieķu valodā pārtulkoto Veco derību, t. -s. Septuagintu. Pašā Jeruzalemē, kur grieķu kultūras ietekme arī bija visai jūtama, ebrejiski gandrīz vairs nerunāja, bet lie­toja aramiešu valodu. Tas bija ebreju valodai tuvu rad­niecīgs semītu dialekts, kurš Tuvo Austrumu zemēs kļuva par \miversālu valodu.