Šāds secinājums tomēr būtu pareizs tikai tādā gadī-< jumā, ja neapgāžami izdotos pierādīt, ka šīs norādes ir autentiskas, t. i., tās patiesi pieder šo autoru spalvai. Tāpēc zinātniekiem, dodoties savā sūrajā Jēzus dzīves izpētes ceļā, vispirms vajadzēja pārbaudīt šīs kristietības tradīcijas un pakļaut minēto triju romiešu autoru norādes precīzai zinātniskai ekspertīzei.
Pētnieku spriedums parādījās atklātībā tikai pēc ilgiem rūpīgas pētniecības gadiem, un ne visās detaļās tas guva vienprātīgu atbalstu. Ir jautājumi, kuri šādu vai citādu iemeslu pēc nav līdz galam noskaidroti un vēl aizvien izraisa asus strīdus. Skaidrības dēļ atzīmējuši šo faktu, pamēģināsim īsi pārstāstīt, kādus rezultātus devuši šie pētījumi, kuri palaikam atgādina sīvu divkauju, ko izcīna mūsdienu kritiski saasinātais saprāts ar senlaiku mīklainajiem aizspriedumiem.
Sāksim ar romiešu lielo vēsturnieku un prozaiķi, patricieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. ē. g.)-. Aptuveni 116. gadā parādījās viņa galvenais darbs «Annāles». Tā 15. nodaļā aprakstīts pazīstamais ugunsgrēks, kurš izcēlās 64. gadā un nopostīja gandrīz vai visu Romas pilsētu. Kā vispār zināms, laikabiedri apvainoja Neronu, ka viņš pats licis aizdedzināt pilsētu, lai atbrīvotos vieta, kur varētu uzcelt jaunu Romu atbilstoši paša iztēlei. Lai novērstu no sevis aizdomas, tronī sēdošais bezprātis nosprieda vainu uzvelt kristiešiem. Tacita darba 44. nodaļā lasām:
«[Baumu] novēršanai Nerons sagudroja vainīgos un ar bargu sodību vērsās pret tiem, kuri viņu apkaunojošās uzvedības dēļ tika ienīsti un kurus vienkāršā tauta dēvēja par kristiešiem.