Šis nosaukums cēlies no Kristus vārda. Tibērija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pilāts notiesāja Kristu uz nāvi, bet postīgp., uz brīdi nomāktā māņticība no jauna uzliesmoja ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija izperinājies, bet arīdzan pašā galvaspilsētā, kur viss nekrietnais un apkaunojošais saplūst no visām pusēm un allaž atrod lielu skaitu piekritēju. Tālab vispirms sagrāba tos, kuri sevi atklāti uzskatīja par šīs ticības piekritējiem, bet vēlāk, vadoties no viņu liecībām, arīdzan milzumu citu, un viņus atzina par vainīgiem ne tik daudz dedzināšanas noziedzībā, cik naidā pret cilvēku dzimumu. Bet viņu nāve tika nozaimota tādējādi, ka viņus, ieģērbtus plēsīgu zvēru ādās, meta sa- plosīšanai suņiem vai piesita krustā [kā arīdzan atdeva par upuri sārta liesmām] un, kad apsīka dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzināja lāpu vietā. Šīm izrādēm Nerons atvēlēja savu parku un tāpat sarīkoja spēles cirkā, kur viņš pats, pārģērbies par pajūga vadītāju, iejaucās drūzmā vai stāvēja uz ratiem. Tālab, kauču šie ļaudis arīdzan bija vainīgi un pelnīja vissmagākos sodus, prot viņiem radās žēlums, jo viņus nogalēja nevis valsts interesēs, bet gan lai apmierinātu viena cilvēka asinskārās dziņas.»
Ko lai saka par šo fragmentu? Par tā autentiskumu it kā liecinātu autora klaji naidīgā attieksme pret Nerona upuriem un viņu reliģiskiem ticējumiem, kas nicīgi nodēvēti par «postīgu māņticību». Tā kā grūti pieņemt, ka tā būtu kristietības laikmeta interpolācija, uzskatīsim par aksiomu, ka šī teksta autors ir pats Tacits.
Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzīvojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jautājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gadsimtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristiešiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.