Droši vien tikai nedaudzi no viņiem prata lasīt un rakstīt. Tāpēc grūti bija prasīt, lai viņi saprastu, cik svarīgi ir kaut kādi ar noslēpumainām zīmēm pārklāti pergamenta vai papirusa gabali. Tuvo Austrumu tautām galvenais paaudžu gudrības nesējs bija nevis rakstītais dokuments, bet gan mutvārdu tradīcija. Teiksmas par pagātnes varonīgajiem notikumiem, reliģiski mīti, leģendas un tautas pasakas, ko izplatīja apkārtstaigājoši teicēji un sludinātāji, bija šo tautu galvenais garīgais mantojums. Pats Jēzus, tāpat kā Sokrāts, liekas, nav uzrakstījis neviena vienīga vārda, izņemot dažas rakstu zīmes, ko viņš — kā pieminēts Jāņa evaņģēlijā — uzvilcis smiltīs: Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pirmajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves viņa mācība izplatījās tikai mutvārdos ar t. s. katehēzes (pārstāstījums, izklāsts) palīdzību, un tieši šajā katehēzē meklējami vēlāko Jaunās derības rakstu aizsākumi.
Bet ir vēl citi, daudz svarīgāki iemesli, kāpēc Jēzus mācība sākumā netika fiksēta. rakstos. Tie slēpjas tajā faktā, ka pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūda- isma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestītāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pretrunā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās 110 saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu pasludinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū.
Judeokristieši, pārliecināti, ka, atzīdami Jēzu par mesiju, viņi ir vēl ortodoksālāki par citiem ebrejiem, protams, turpināja uzskatīt Veco derību par savu svēto grāmatu, un viņiem droši vien pat prātā nenāca to aizstāt ar ko citu. Ja runa bija par Jēzu, par viņa dzīves detaļām un morāles mācību, tad viņi apmierinājās ar to, ko par Jēzu zināja pastāstīt citi uzticami cilvēki.