Kad beidzot par to sāka parādīties rakstītas liecības, kas vēlāk tika ietilpinātas Jaunajā derībā, tad neviens nedomāja, ka tās varētu aizstāt Veco derību un kļūt par kristiešu Bībeli. Turklāt tās nebija domātas plašākām ticīgo ļaužu masām, kuru vairums, kā zināms, nemaz neprata lasīt. Tie vispirms bija publicistiski traktāti, kuriem vajadzēja pierādīt pagānu pamfletistiem un ebreju ortodoksaļiem, ka Jēzus no Galilejas patiesi bijis mesija. Un zīmīgi ir tas, ka to centās pierādīt, atsaucoties tieši uz Vecas derības autoritāti. Pieminēsim tikai to, ka Jaunā derība mudžēt mudž ar citātiem, kas ņemti no Vecās derības, — pavisam to ir kādi trīs simti, neskaitot daudzās norādes un atsauces.
Bet kādēļ tomēr šie sacerējumi sāka parādīties tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves? Protams, tas notika tad, kad aktuālā sabiedriski politiskā situācija to prasīja. Tajā laikā Palestīnā, kā jau minēts, plosījās asiņainais romiešu un jūdu karš, kura traģiskais fināls bija Jeruzalemes tempļa nopostīšana. Jēzus piekritēji atteicās piedalīties kara, un tāpēc pārējie ebreji, kuriem izdevās šajā katastrofā palikt dzīviem, viņus uzskatīja par nodevējiem un renegātiem. Jēzus piekritēju stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka arī apkārtējā grieķu un romiešu pasaule pret viņiem izturējās klaji naidīgi un vispār tos neatšķīra no nicinātajiem ebrejiem. Tāpēc radās vajadzība aizsargāties pret daždažādiem no ārienes nākošiem uzbrukumiem un vienlaikus stiprināt brāļus pārliecībā, ka taisnība ir viņu pusē.
Daži Bībeles zinātnieki pievērš uzmanību vēl citiem tikpat svarīgiem apstākļiem, ar kuriem izskaidrojama šī četrdesmit gadu ilgā klusēšana. Šeit jāatceras noskaņojums, kādā dzīvoja kristieši pēc mīļotā skolotāja nāves. Tam bija raksturīga nemitīga reliģiska eksaltācija, kas izrietēja no pārliecības, ka Jēzus drīz atkal atgriezīsies, lai spriestu sodu netaisnajiem un zemes virsū dibinātu debesu valstību. No Mateja evaņģēlija mums zināms, cik drīz tam vajadzēja notikt. Jēzus taču saviem mācekļiem bija teicis: «Patiesi es jums saku: daži 110 tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs cilvēka dēlu nākam savā valstībā» (16:28).