Tomēr gadi pagāja, cilvēki dzima un mira, bet «tā kunga diena» kavējās. Ticīgos, kuri tādā paļāvībā gaidīja savu atpestītāju, sāka krimst šaubas un rūgtums. Viņi meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc Jēzus neatgriežas zemes virsū, kā bija solījies. Un tajā pašā laikā radās interese par Jēzus dzīves gaitām, jo varbūt viņa brīnumdarbos, visā viņa rīcībā, runās un ciešanās bija rodama kārotā atbilde, kurai vajadzēja nostiprināt saļodzī- jušos ticību, kad pēc mesijiskās sajūsmas un cerību gadiem iestājās atskurbums. Tādā veidā tad nu arī radās jaunā literatūra, literatūra, kuras uzdevums bija aizstāvēt, ieskaidrot un pierādīt, ka Jēzus patiesi bijis mesija.
Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglābājusi mutvārdu tradīcija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca? Iestādamās par dažām kristietības dogmām, baznīca nereti atsaucas uz tradīciju, it kā tā pati par sevi būtu neapgāžams patiesīguma garants. Bet mums gribētos aizrādīt, ka tā veidojusies pamazītēm, pateicoties vienkāršiem, neizglītotiem ļaudīm, kuri sliecās uz izdomām, mitaloģizēšanu un pārspīlējumiem, labprāt ļāvās sapņiem un iztēlei, lai tādā kārtā, piešķirot visam dziļāku jēgu, sacildinātu savu necilo dzīvi. Tolaik, piemēram, uzskatīja par gluži dabisku parādību, ka slaveni valdnieki, valsts darbinieki un domātāji brīnumainā kārtā spēj izdziedināt slimos un pamodināt mirušos, pat vēl vairāk — ka tie vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves var kļūt par dieviem.
Dievišķības jēdziens toreiz bija pavisam citāds, ik- dienišķīgāks, robežas starp transcendenta pasauli un šīs zemes īstenību nebija krasi novilktas un izredzētie viegli spēja tās pārvarēt. Tāda veida ticējumi nostiprinājās cilvēku domāšanā, un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par to patiesīgumu.