Jēzus dzīves gaitu un mācības pamatjautājumos lielākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruzalemes draudze. To vadīja Jēzus brālis Jēkabs Taisnīgais, kuram padots bija pat apustulis Pēteris. Tomēr Jēkabu 62. gadā pēc virspriestera Annas rīkojuma nomētāja ar akmeņiem, bet trīs vai četrus gadus vēlāk bojā gāja arī apustuļi Pāvils un Pēteris. Kad sākās jūdu sacelšanās, Jeruzalemes draudzes locekļi atteicās tajā piedalīties un, cīņām tuvojoties Jeruzalemes mūriem, aizbēga pāri Jordānai, kur apmetās Pellas pilsētā. Vēlāk daļa no šiem judeokristiešiem atgriezās Jeruzalemē, bet daļa vispār bija palikusi uz vietas. Kopā ar Jēzus tuvākajiem radiniekiem viņi turpināja darboties kā nacariešu sekta. Pēc tam kad Jēkabu nonāvēja, viņi par savu vadītāju ievēlēja Jēzus brālēnu Sīmani, kura tēvs Kleofass bija paša skolotāja tēva Jāzepa brālis. Sīmanis nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, līdz Trajāna valdīšanas (96.—117.) laikā tika sists krustā. Pēc viņa draudzes vadību uzņēmās Jēzus brāļa Jūdas mazdēli Jēkabs un Sokers.
Kā redzam, nacariešu vidū bija izveidojusies sistēma, kas ļoti atgādina islama kalifātu: reliģiskā vadība atra- das to cilvēku rokās, kuri šādā vai tādā veidā bija Jēzum rada. Viņus pazina ar «mantinieku» nosaukumu, viņiem bija īpašs evaņģēlijs aramiešu valodā, un aiz di- nastiskiem apsvērumiem viņi izplatīja versiju, ka Jēzus cēlies no «Dāvida nama». Jeruzalemes nacariešu atzars pastāvēja līdz 132. gadam, kad notika ebreju sacelšanās Bar-Kohbas vadībā un pilsētu galīgi nolīdzināja ar zemi.
Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā, kuru varētu nosaukt par jūdaistiski helēnisko periodu. Par jaunās kustības centriem kļuva Tuvo Austrumu pilsētas Antio- hija, Efesa un Tarsa, kā arī Korinta, Aleksandrija un, protams, arī Roma.