Atraudamās no jūdaisma celma, kristietības tradīcija sāka pati savu, patstāvīgu dzīvi. Tagad tā radās un auga, balstoties simtiem tūkstošu jaunu piekritēju iztēlē, kas dziļi sakņojās helēnismā, tātad pasaulē, kas Palestī- nai bija tāla un sveša. Un, tieši saplūstot šīm divām tradīcijām — jūdaismam un helēnismam —, radās Jaunās derības raksti un apokrifi.
Ja mēs noticētu apgalvojumam, ka kristiešu tradīciju tieši vai netieši veidojuši apustuļi, Jēzus mācekļi un viņa darbības aculiecinieki, tad nebūtu iespējams izskaidrot, kā radušās nesaskaņas tekstos un tāpat visa milzīgi plašā apokrifu literatūra, kura taču arī izaugusi no mutvārdu tradīcijas un kuru baznīca formāli atmeta tikai 5. gadsimtā.
Sajā haotiskajā nostāstu, līdzību un fantastisku teiksmu bagātībā grūti saskatāma kāda noteikta koordinējoša ietekme. Drīzāk gan otrādi: tā laika kristiešu sacerējumi kopumā liecina par ārkārtīgu sajukumu un patvaļību ar Jēzu saistīto notikumu izklāstā.
Šim jautājamam savā monumentālajā dārbā «Jēzus dzīve» pievērsies pazīstamais Bībeles pētnieks Dāvids Fridrihs Strauss, un, lai gan kopš tā iznākšanas (1835) pagājuši gandrīz simt piecdesmit gadi, viņa atziņas nav zaudējušas savu nozīmi. Ar neslēptu izbrīnu pazīstamais zinātnieks uzdod sev jautājumu, kā gan autori, kuri paši sevi ciena, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem varējuši slēpties aiz citu vārda, šādā mistifikācijā neredzēdami nekā nosodāma, kas varētu kaitēt viņu labajai slavai. Un padomājis atbild, ka šādas paradoksālas nostājas izskaidrojums meklējams tā laika cilvēku atšķirīgajā domāšanas veidā un pavisam citādā mentalitātē.