Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pārliecināti, ka viņi aizstāvāmās patiesības labad atsacījušies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pilnīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēpdamies. aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas. Tāpēc, stingri, ņemot, nekādu apzinātu viltojumu šeit nav.
Savukārt arī lasītāji, reizēm pat ļoti izglītoti ļaudis, kāds, piemēram, bijis Eisebijs, pret visu lasīto izturējušies ar apbrīnojamu lētticību un jebkādu kritiskas attieksmes trūkumu, tā ka šo labos nolūkos izdarīto viltojumu atmaskošana gadījusies ļoti reti. «Par patiesību uzskatīja to, kas bija pamācošs,» Strauss raksta savā slavenajā monogrāfijā, «par godājamu — to, kas, viņuprāt, veicināja apgaismību, par apustulisku — to, kas likās apustuļu cienīgs. Pastāvēja uzskats, ka izciliem vīriem un pat pašam Kristum necelsies ļaunums no tā, ja viņiem mutē ieliks vai viņu spalvai piedēvēs kaut ko tādu, ko viņi būtu varējuši sacīt.» Strauss beidz šīs piezīmes ar secinājumu, kurā ieskanas nožēla: «Tieši šo iemeslu pēc ir liels skaits tādu darbu, to vidū arī daudzi visai nozīmīgi, kurus piedēvē slaveniem vīriem, bet patiesībā tos rakstījuši mums nezināmi autori.»
Visa apokrifu literatūra, šis tautas naivo ticējumu un rosīgās iztēlei) veikums, ir pārliecinošs piemērs mūsu aprakstītajai procedūrai, kad autors paslēpjas aiz cienījama vārda. Jēkabam, Matejam, Pēterim vai Pāvilam piedēvētie evaņģēliji, vēstules vai apokalipses patiesībā ir mums nezināmu kompilatoru darbi, kuros ar pārsteidzoši nekritisku pieeju sakopoti visi tolaik izplatītie nostāsti par mīļoto skolotāju.
Bet kā ir ar kanoniskajiem evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem? Kā mēs vēlāk redzēsim, jautājums par Jaunās derības atsevišķu grāmatu autoriem ir ārkārtīgi interesants.