Par muitnieku Leviju, ko vēlāk iedēvēja par Ma­teju, rakstīts pirmajos trīs evaņģēlijos, kā arī «Apustuļu darbos». Viņš bija izcils vīrs starp divpadsmit apustuļiem un tāpat, ņemot vērā tā laika apstākļus, diezgan nepa­rasta figūra arī Jēzus mācekļu pulkā. Viņa godprātība un reliģiskā degsme redzama kaut vai no tā, ka viņš nešaubīdamies pameta samērā mierīgo muitas ievācēja darbu un sekoja Jēzum. Ekspluatētie ebreji muitniekus neieredzēja un uzskatīja tos par atkritējiem un tādiem cilvēkiem, kuri, kalpodami Romas pagānu impērijai, pār­kāpj ticības likumus. Marka evaņģēlijā lasāms: «Un, ga­rām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: «Nāc man līdz!» Un tas cēlies gāja viņam līdz. Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ. Un, kad rakstu mācītāji un fa­rizeji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitnie­kiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: «Vai tad viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?» Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: «Nevis veseliem ārsta vajaga, bet nevese­liem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus»» (2:14—17). Gandrīz identiskas

vietas sastopamas arī pārējos divos pieminētajos evaņ­ģēlijos (Mateja ev., 9:9, Lūkas ev., 5:27).