«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vispirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pagāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas nozīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pasaules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības piekritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kosmētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrīšanai mūsdienās.)
Ar laiku kristieši pie šīs iesaukas pierada un sāka paši to lietot. Taču pirms tam viņi sevi dēvēja par «svētajiem», «brāļiem», «-izredzētiem», «gaismas dēliem», «mācekļiem», «trūcīgajiem», bet visbiežāk par «nacariešiem». Tā, Mateja evaņģēlijā mēs lasām: «Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos pravieša vārdi, kas sacījuši: «Viņu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5). Tāpat no vairākiem baznīcas tēviem mēs uzzinām, ka Kristus piekritēji ilgu laiku saukti tikai par nacariešiem.
Tātad m. ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atsevišķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietvariem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem, kuri atšķiras no saviem ticības brāļiem vienīgi ar pārliecību, ka Bībeles praviešu pasludinātais mesija jau parādījies Jēzus Kristus personā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka romieši kristiešus neatšķīra no jūdiem, kā to, starp citu, liecina arī vēsturnieka Svetonija piezīme, kurai mēs drīzumā pievērsīsimies.
Tacitam vispār jāpārmet, ka viņš savos vēstures pārstāstījumos pieļauj anahronismus.