Tas pats sakāms par Palestīnas apstākļu pazīšanu. Vai tad tikai muitnieks Levijs vien varēja zināt attālumus starp atse­višķām apdzīvotām vietām? }r taču fakts, ka pat diaspo- ras ebreji, kuri vairs lāgā neprata dzimto valodu, uzska­tīja par savu svētu pienākumu ne tikai finansiāli at­balstīt Jeruzalemes templi, bet arī personiski doties uz turieni svētceļojumos. Notika pat tā, ka Jeruzalemē tika uzceltas speciālas sinagogas, kurās atbraucēji viņiem sa­protamā valodā varēja griezties ar lūgsnām pie Ābra­hāma un Mozus dieva. Ceļinieki, kājām vai jāšus, pār­vietodamies pa Palestīnas ceļiem, neapšaubāmi ielāgoja tas topogrāfiju ne sliktāk par pastāvīgajiem iedzīvotā­jiem. Tādēļ mums ar nožēlu jākonstatē, ka visi šie argu­menti, kuriem vajadzētu pierādīt, ka Mateja evaņģēlija autors ir kādreizējais muitnieks Levijs, nesasniedz savu mērķi. Sīs versijas piekritējiem neatliek nekas cits, kā balstīties vienīgi un tikai uz tradīciju.

Bet tagad īsumā minēsim svarīgākos kontrargumentus, kas sastopami plašajā literatūrā, kura veltīta šai problē­mai.

Vispirms jautājums par valodu. Tradīcija apgalvo, ka Mateja evaņģēlijs uzrakstīts aramiešu valodā un tikai pēc tam pārtulkots grieķiski, bet sākotnējais teksts gājis zudumā. Taču filologi, pielietodami visjaunākās zinātnis­kās metodes, noskaidrojuši, ka šķietamais Matejs lietojis «koinē» valodu, lai gan vietumis vēstījuma audumā pa­vīd arī idiomātiski izteicieni un frāzes, kas raksturīgas tikai ebreju un aramiešu valodai. Taču «koinē» valodas plūdums šajā evaņģēlijā ir tik brīvs un dabisks, ka slēptā tulkotāja starpniecību šeit velti meklēt. Vai nomaļajā Palestīnas provincē dzīvojošais ebrejs — muitnieks Le­vijs, visapkārt dzirdēdams runājam aramiski, būtu va­rējis tik tekoši un veikli rakstos lietot grieķu valodu pat tādā gadījumā, ja viņam amata darīšanās vajadzēja tajā saprasties ar svešzemniekiem un saviem priekšnie­kiem?

Protams, šis arguments pārliecinās ne visus.