Patiesību sakot, pats par sevi tas ir pārāk vājš, lai apgāztu tēzi, ka pārspriežamā evaņģēlija autors ir muitnieks Levijs. Taču to atbalsta citi, visai pārsteidzoši tekstoloģiski kritēriji. Bet šeit mums jau iepriekš jāvēršas pie lasītāju iztēles. Levijs, Jēzum tuvais māceklis, viens no divpadsmit apus­tuļiem, gatavojas rakstīt atmiņas par savu dievināto sko­lotāju. Kādām mūsu izpratnē tām vajadzētu būt, ar kā­dām īpatnībām raksturoties? Tās taču raksta aculieci­nieks, viens no tolaik jau nedaudzajiem cilvēkiem, kuri .personīgi pazinuši Jēzu, bijuši ar viņu kopā dienu un nakti, klausījušies viņa mācību, dzirdējuši viņa balsi, atceras katru sīkumu viņa ārējā izskatā. Šāda vienkārša un vaļsirdīga cilvēka rakstījumā taču vajadzētu just, ka Jēzus dzīves fakti viņam labi zināmi. Arī brīvā gaisotne, piesātinātība ar konkrētām epizodēm, emocionalitāte ne­apstrīdami liecinātu, ka autoru ar aprakstāmo personu vienojusi personiska pieredze. Viņš gluži vienkārši būtu uzrakstījis patiesību.

Diemžēl ir pavisam citādi. Jau D. F. Strauss, iedziļi­nājies šajā jautājumā, nešaubīdamies paziņoja: «Mateja evaņģēlija materiāls ir aizgūts, pat biogrāfijas faktus autors smēlies no citiem avotiem.» Bet vai tad aculieci­niekam — un tāds taču Levijs bija — būtu vajadzējis tik plaši izmantot svešu informāciju? Atsevišķo evaņģē- Jiju rašanās secību mēs aplūkosim turpmāk, taču jau tagad mums jāpasaka lasītājam, ka, pēc zinātnes atzinu­miem, par hronoloģiski vecāko uzskatāms nevis Mateja, bet gan Marka evaņģēlijs. Kādēļ mums nepieciešams šeit to pasvītrot? Tāpēc, ka no Marka evaņģēlija 661 panta Matejs savējā atkārto veselus 600 pantus. Turklāt ap 550 pantu viņš aizguvis no diviem citiem avotiem. Un tikai 436 pantus uzrakstījis pats. Tā ir pietiekami pārliecinoša statistika, lai konstatētu, ka Mateja evaņģēlijā nav atro­damas oriģinālatmiņas, bet tā ir vistipiskākā kompilā­cija.

Atlasīdams šos aizgūtos materiālus, Mateja evaņģē­lijā autors turklāt nav bijis ne pietiekami izvēlīgs, ne arī pārāk kritisks.