Tajā tomēr sastopami ne tikai šādi, Strausa vārdiem runājot, dublēti, bet arī nostāsti, kuri doktrinālā ziņā cits citu izslēdz. Minēsim pāris piemēru, kuriem vērību piegriezis tāpat Strauss. Tā, izdziedinādams virsnieka kalpu, Jēzus nevilcinādamies palīdz pagānam (8:5—11), bet vēlāk, kad Tīras un Sidonas robežās kāda kānaāniešu sieva (Marks viņu nosauc par sīrofeniķieti) lūdz izdziedināt viņas meitu, ko apsēdi-? ļaunais gars. Jēzus liedzas to darīt, mācekļiem paskaidrodams: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (15:24). Uz tālākiem lūgumiem viņš atbild: «Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā» (15:26). Šeit jāpaskaidro, ka tas bija diezgan nozākājošs apzīmējums, jo ebreji par suņiem saukāja visus, kas nepiederēja pie viņu tautas. Kad slimnieces māte tomēr neatlaižas un atbild: «Tā gan kungs! Bet tomēr sunīši ēda no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda» (15:27), Jēzus galu galā viņai vairs neliedz palīdzību, taču sniedz to tikai pēc iekšējas pretestības un izmisīgām mātes lūgšanām.
Kutelīgais jautājums par attieksmi piet pagāniem Mateja evaņģēlijā izvirzās vēl pāris reižu. Izsūtīdams divpadsmit apustuļus, lai tie paustu viņa mācību, Jēzus tiem piekodina: «Nenoeita uz pagānu ceļa un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm» (10:5—6), taču tajā pašā laikā divās vietās (8:11 un 21:43) pasludina, ka, ņemot vērā ebreju neticību, tiks atgriezti pagāni. Un pašās evaņģēlija beigās sacīts, ka Jēzus tieši norādījis atgriezt un kristīt visas tautas: «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami tēva, dēla un svētā gara vārdā» (28:19).