2. gadsimta sākumā, kad Tacits rakstīja savu darbu, Romā patiešām bija. ne mazums Jēzus piekritēju, kurus tagad jau sauca par kristiešiem, un Tacits sava laika attieksmes vienkārši pārcēlis uz veselu pusgadsimtu agrāku vēstures posmu. Vēsturnieks ziņas laikam būs ieguvis no pašiem kristie­šiem. Tie viņam droši vien izklāstījuši ne tikai to, cik daudz nevainīgu kristiešu nomocīti sakarā ar Romas ugunsgrēku, lai gan šeit būtu piezīmējams, ka par va­jāšanu upuriem, bez šaubām, kļuvuši arī ortodoksālie ebreji, un tāpat pie reizes pastāstījuši par Kristus nāvi pēc Poncija Pilāta sprieduma Tibērija valdīšanas gados, kā arī piebilduši, ka Nerona laika vajāšanās mocekļu nāvē mirušie Kristus piekritēji romiešos izraisījuši līdz­jūtību.

Ņemot vērā visu teikto, varam secināt, ka iepriekš citēto fragmentu patiešām rakstījis pats Tacits, taču 2. gadsimta kristiešu stāstījumu ietekmē viņš nav pa­reizi attēlojis 64. gada, tātad 1. gadsimta vidus, situāciju. Skaidrības labad vēl jāpiezīmē, ka «Annāļu» teksts at­rasts tikai 1429. gadā. Zinot, cik brīvi senlaiku pārrakstī­tāji izrīkojās ar oriģināltekstiem, nav uzskatāms par iz­slēgtu arī tas, ka neskaitāmajās pārrakstītāju paaudzēs kāds uzskatījis par nepieciešamu oriģinālu papildināt ar dažām detaļām, kuras tādā gadījumā būtu vēlāks iesprau­dums. Varētu jau arī būt, ka kristietībā pārgājušo ro­miešu acīs pārrakstītājs ir gribējis reabilitēt vinu sen­čus un tālab iespraudis piebildi, ka tie jutuši līdzi pir­majiem kristietības mocekļiem un šādā kārtā norobežo­jušies no Nerona noziegumiem. Ja kāds uzskatītu šo tēzi par apšaubāmu, tas nerēķinātos ar pagājušo gadsimtu ļaužu mentalitāti un psiholoģiju, kuriem vēsture šā vārda mūsdienu izpratnē bija gluži sveša. Savos pārspriedumos mēs vēl nereti sastapsimies ar līdzīgiem oriģināltekstu papildinājumiem, lai nesacītu — ar vēsturi izskaistino­šiem viltojumiem, kuri izdarīti it kā augstāku mērķu vārdā.

Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu.