Lūkas veidotais Jēzus tēls pilns dievišķīgas līdzjūtības pret visiem nelaimīgajiem un likteņa nomāktajiem cilvēkiem, taču vienlaikus nepielūdzami bargs pret tiem, kuri ar savu bagātību iedomīgi pačeļas pāri citiem. No līdzībām par žēlsirdīgo samarieti, par pazudušo dēlu un par grēku atlaišanu netiklei daudzas paaudzes mācījušās mīlēt savus līdzcilvēkus, būt žēlsirdīgiem un pazemīgiem. Citas līdzības, jo sevišķi par bagāto vīru un Lā- caru, par bagāto jaunekli un atraitnes grašiem, tāpat notikumus ar tirgoņu izdzīšanu no tempļa, rāda Jēzu kā mazo ļaužu kvēlu aizstāvi un bargu tiesas spriedēju pār privileģētajiem, ar vārdu sakot, kā radikālu sabiedrisku uzskatu paudēju. Tomēr Lūka neaizmirst sava evaņģēlija galējo apoloģētisko mērķi: viņa skaidrojumā Jēzus pasludinātajai dieva valstībai nav nekā kopēja ar šo pasauli, bet tā izpaudīsies kā cilvēces garīgā atdzimšana. Līdz ar to viņš atspēko pārmetumu, ka kristieši tīkojot gāžt impēriju un radīt paši savu laicīgu valsti. Lūkas evaņģēlijā Jēzus saka: «Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs sacīt arī tā: redzi, še viņa ir vai tur — jo redziet, dieva valstība ir iekš jums» (Lūkas ev., 17:20—21). Tāpat sentencē: «Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas dievam pieder,» Jēzus nepārprotami pasvītro savu lojālo attieksmi pret Romas impēriju.
Lasīdami Lūkas evaņģēliju, mēs tajā manām divas pamattendences. No vienas puses, šeit ir dziļi vēstījuma pamatos ieausts polemisks pavediens, bet, no otras —t autora emocionālā attieksme pret aprakstītajiem notikumiem, attieksme, kuru iezīmē neparasts sirsnīgums, lirisms un liela pieķeršanās dievišķīgajam skolotājam. Evaņģēlista sniegtais Jēzus tēls aizkustina ar dziļu labsirdību un krietnumu, jo viņš izdziedina vārgdieņus un pamāca nomaldījušos, vadīdamies vispirms no mīlestības un sirds labestības pret saviem līdzcilvēkiem.