Tādējādi Lūkas evaņģēliju raksturo maiguma, iecietības uri cil­vēku vājību izpratnes gaisotne. Šajā cilvēkmīlas pārpil­najā pasaulē īpaša vieta ir pat sievietēm un bērniem. Jēzus atzīst sieviešu tiesības uz patstāvīgu garīgu dzīvi, bet, kad viņa mācekļi grib atraidīt bērnus, kuri cenšas piekļūt Jēzum, viņš saka aizkustinoša sirsnīguma pilnos vārdus: «Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder dieva valstība» (Lūkas ev., 18:16). Tas ir trūkumcietēju un likteņa piemeklēto, labas gribas cil­vēku evaņģēlijs. Un reizē brīdinājums bagātniekiem, pret kuriem vēršas epigrammatiskais Jēzus izteiciens: «Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Lūkas ev., 18:25).

Bībeles zinātnieki atzīst, ka Lūkas evaņģēlijs ir vis­dzejiskākais un mākslinieciskākais no visiem evaņģēli­jiem. Šajā atziņā ir daudz taisnības. Pateicoties evaņģē­lija autora mīlai pret dzeju, līdz mūsu dienām saglabā­jušās daudzas pirmo kristiešu himnas, kuru nav citos evaņģēlijos un kuras kļuvušas par patiesu kristietības rotu.

Ar Lūkas dzejiskajām nosliecēm daļēji izskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa paradoksālais fakts, ka viņš, šķiet, būdams visizglītotākais no visiem evaņģēlistiem, savā vēstījumā par Jēzus piedzimšanu sakopojis vairāk brīnumainu nostāstu nekā viņa priekšteči. Zināmā mērā tas izskaidrojams ar Jēzus mitoloģizācijas procesu, kurš šajā laikā jau bija pavirzījies krietni tālāk uz priekšu nekā tad, kad bija darbojušies Marks un Matejs. Taču pati Jēzus deifikācija mums nepavisam neizskaidro to, kāpēc Lūka tik nekritiski savā evaņģēlijā savācis šīs aiz­kustinoši vientiesīgās, vienkāršās, tautas vidū radušās baumas, mutvārdos izplatītās pasaciņas, kurās notiek vis­neticamākie brīnumi. Erceņģelis Gabriēls pasludina Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanu, bet pēc tam liek ga­niem doties uz Betlēmi. Kad tie jau ir ceļā, «debesspulku draudze» pauž dieva slavu, saukdama: «Gods dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!»