Bet, atcerēdamies šīs burvīgās ainas, kurās tik daudz aizkustinošas vientiesības, līksmas pacilātības un de­bešķīga gaišuma, dzirdēdami Marijas un Caharijas him­nas, kā arī debess izplatījumā atskanošās eņģeļu dzies­mas, mēs sākam Lūku saprast. Jādomā, ka ne jau tikai šo tipisko tautas leģendu vienreizējais dzejiskais skais­tums paskubinājis viņu iekļaut tās Jēzus dzīves stāstā. Droši vien nemaldīga nojauta likusi evaņģēlistam at­skārst, cik daudz prieka, stiprinājuma un cerību šie vien­kāršie nostāsti sagādās daudzām apspiesto un nomākto ļaužu paaudzēm. Saprazdams, cik liela nozīme kristietī­bas veicināšanā ir šīm leģendām, viņš ar savu autoritāti ir tās legalizējis un piešķīris tām vēsturiskas patiesības sankciju.

Šāds pieņēmums mums nemaz neliksies pārlieku pat­vaļīgs, ja ņemsim vērā, cik lietpratīgs savu uzskatu pro­pagandists bija Lūka. Uzstādamies kā kristietības aizstā­vis, viņš visai veiksmīgi izmantojis no pašas dzīves ņem­tus piemērus, līdzības un nostāstus.

Lūka savos tekstos ietilpinājis gandrīz visu Marka evaņģēliju, kas aizņem vairāk nekā trešdaļu viņa vēstī­juma. Taču viņš šo aizgūto materiālu pakļāvis visai iz­teiksmīgai pārstrādei, kas vēl skaidrāk ļauj apjaust viņa nolūkus. Vispirms viņš nogludina Marka skarbo stilu un atmet visu to, kas ar savu lētticību un klajām aplamī­bām intelektuāli attīstītākos lasītājos varētu izraisīt skep­tisku attieksmi. Ņemsim kaut vai pazīstamo incidentu ar vīģes koku. Lūka šo gadījumu vispār nepiemin, jo droši vien viņam vientiesīgu ļautiņu izplatītais nostāsts, ka Jēzus esot nolādējis nevainīgo koku, šķitis nepatīkams un absurds. Jēzus šajā nostāstā atgādina pārsteidzīgu un dusmās netaisnīgu vārdotāju, bet tas ir dziļā pret­runā ar to koncepciju, kādu Lūka cenšas iepotēt savā lasītājā. Izlabodams Marku, viņš vēl lielākā mērā nekā Matejs mīkstinājis, idealizējis un sacildinājis gan Jēzu, gan arī pat viņa mācekļus. Tas ne tikai bija saskaņā ar viņa gara kultūru, izglītību un augstākajiem morāles priekšstatiem, bet arī vienlaikus veicināja galvenā mērķa sasniegšanu — apgāzt nopulgo jumus un kristietībai pie­vērst labas gribas cilvēkus no grieķu un romiešu sa­biedrības vidus.