Lūkas evaņģēlija teksts noteikti liecina, ka tā autors labi pazinis grieķu un romiešu literatūru. Atbilstoši tā laika literatūras normām un konvencijām viņš savu darbu ievada ar īsu priekšvārdu, kurā īsi izklāsta šī traktāta avotus un ieceri, turklāt veltīdams to kādam «cienījamam Teofilam», par ko, starp citu, mums nav zināms, vai tas bijis viņa protektors vai arī draugs.

Taču tās ir tikai ārējas, uz literāro tehniku un etiķeti attiecināmas pazīmes. Daudz svarīgāks ir tas, ka Lūka bija patiesi talantīgs rakstnieks ar augstu vārda kultūru un dziļu sava darba izpratni. Viņa stils ir līdzsvarots un nopietns, leksika bagātīga, teikumu konstrukcija nosvērta un nekļūdīga, gramatiskās formas aizvien rūpīgi izkop­tas, sintakse veidota ar dabisku un ritmisku plūdumu. Turklāt viņš ir apdāvināts stāstītājs. Jēzus dzīves ainas ir dramatiski saspringtas, dinamiskas un tēlainas, bet to personāži tik izteiksmīgi un raksturīgi, ka uz laiku lai­kiem iespiedušies paaudžu atmiņā.

Pats Lūka tomēr sevi uzskatījis vispirms par vēstur­nieku. Kā vienīgais no evaņģēlistiem viņš mēģinājis Jē­zus dzīvi hronoloģiski saistīt ar Romas impērijas vēsturi, lai šādā veidā savu vēstījumu iekļautu konkrētos laika ietvaros. Lai gan — kā mēs to vēlāk redzēsim — šās hro­noloģiskās saistības precizitāte palaikam ir diezgan ap­šaubāma, tomēr nevar noliegt, ka Lūkam šajā jomā ir zināmi sasniegumi. Viņš vienīgais Jaunajā derībā piemin pēc prokuratora Kvirīnija pavēles izdarīto tautas skaitī­šanu un sauc vārdā Romas ķeizarus. Lai novērtētu Lū­kas metodi, minēsim vienu piemēru. Viņa evaņģēlija trešā nodaļa sākas ar šādu teikumu: «Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni Caharijas dēlu tuksnesī.» Tibērija piecpadsmitais valdīšanas gads iekrīt mūsu ēras 29.