gadā. Poncijs Pilāts bija Jūdejas proku- rators no 26. līdz 36. gadam. Anna un Kajafa pārmaiņus ieņēma augstā priestera amatu no 6. līdz 36. gadam. Aptuveni šajā pašā laikposmā valdīja arī pieminētie tetrarhi Hērods, Filips un Lizanijs. Tādējādi redzam, cik noderīgas ir šīs ziņas Jaunās derības hronoloģijas no­skaidrošanā.

Kā jau minēts, evaņģēliji ilgu laiku bija apgrozībā kā r nonīmi sacerējumi, un tikai vēlāk ļie tika piedēvēti no­teiktiem autoriem. Tas, protams, attiecināms arī uz Lūku. Taču šajā gadījumā šis fakts jāatzīst par visai dīvainu.; Mēs jau redzejam, ka Lūkas evaņģēlijs veidots pēc kla- s skās literatūras paraugiem, atbilstoši visiem tās noteiku­miem un kanoniem. Tāpēc grūti ticēt, ka Lūka nebūtu ievērojis vienu no šīs literatūras pamatnosacījumiem, pec kura katram literārām darbam jāuzrāda tā nosau­kums un autors, vienalga, ar patiesu vai pieņemtu vārdu.

_ Uz kāda pamata tad mēs varētu apgalvot, ka pārrunajamā evaņģēlija autors ir tieši Lūka, grieķu ārsts un Pāvila ceļojumu biedrs? Ir Bībeles zinātnieki, kuri par to šaubās. Aplūkosim dažus no viņu argumentiem, kas Laistās uz evaņģēlija teksta analīzi.

Vispirms šie pētījumi visā pilnībā apstiprināja tra­dicionālo pieņēmumu, ka teksta autors ir grieķu tautības ārsts. Tajā patiesi sastopami daudzi medicīniski termini, l as atbilst terminoloģijai, kuru lietojuši tādi pazīstami senatnes mediķi kā Hipokrāts, Dioskurīds vai vēlāk dzī­vojušais Galēns. Evaņģēlija autors šo terminoloģiju pa­tinis tik labi, kā to varēja pazīt vienīgi profesionāls me­diķis. Turklāt bez sevišķām pūlēm tika noskaidrots, ka evaņģēliju rakstījis grieķis, adresēdams to lasītājiem, kas nebija ebreji. Lūk, viens no argumentiem, kas apstip­rina šo tēzi. Citos evaņģēlijos lietoti aramiešu termini, kuri bija saprotami tikai ebrejiem. Un, kaut gan tie bija sniegti helēnizētā fonētiskā transkripcijā, tomēr Lūka apzinājies, ka tie jāaizvieto ar atbilstošiem grieķu termi­niem, lai tos saprastu lasītāji, kas pēc izcelšanās nebija ebreji.