Lūka, kā to liecina priekšvārds, pazinis un izmantojis jau tajā laikā pazīstamos «notikumu aprakstus». Kā vēsturniekam viņam, protams, bija tiesības to darīt, un pret to nevarētu neko iebilst, ja vien šie aizguvumi būtu tikai papildinājums pamattekstam. Bet vina evaņģēlijs tomēr nav atzīstams par patstāvīgu darbu. Tas drīzāk ir tipiska kompilācija, kuras sastāvdaļas visnotāļ aizgūtas no citiem. Tā, piemēram, mums jau zināms, cik pamatīgi Lūka izmantojis Marka evaņģēliju.
Taču viņš bagātīgi smēlies arī vēl no citiem, jau daudz nevērtīgākiem avotiem. Viens no šiem avotiem ir jau pieminētās «logijas» — patiesi vai ari tikai šķietami Jēzus izteikumi, ko kristiešu draudzēs izplatījuši viņa piekritēji un apkārtceļojoši sludinātāji. Cik rūpīgi Lūka tos savācis un iekļāvis savā stāstījumā, liecina fakts, ka, pēc dažu Bībeles zinātnieku vērtējuma, tie veido visa viņa evaņģēlija piekto daļu.
Beidzot, šeit,vēl atzīmējami jau agrāk minētie folkloras sacerējumi, kas saistīti ar Jēzus un Jāņa Kristītāja dzimšanu. Labi saprazdams, kāda psiholoģiska un didaktiska vērtība ir šiem valdzinošajiem nostāstiem, Lūka nesvārstīdamies tos iekļāvis'Jēzus biogrāfijā.
Kā redzam, atkarība no svešiem avotiem šeit ir patiesi pārsteidzoša, un tālab vietā ir jautājums, vai evaņģēlija autors patiesi ir tas pats Lūka, kurš bijis Pāvila ceļojumu biedrs. Šis Lūka nebūtu bijis spiests tik plašā mērā izmantot svešus apcerējumus, jo viņš taču bija ciešā saskarē gan ar Jēzus mācības sākotnējiem piekritējiem, gan ar citiem aculieciniekiem, kuri viņam tieši būtu varējuši sniegt vajadzīgās ziņas. Tomēr evaņģēlijs rada iespaidu, ka tā autoram šādas saskares nav bijis un tālab viņš atradies pilnīgā atkarībā no tā, ko izdevies uzzināt no citiem.