Jaunie, dažkārt gluži pārsteidzošie atklājumi filoloģisko pētījumu jomā šīs šaubas vēl nav pietiekami izklīdinājuši. Noskaidrojies, ka evaņģēlija autors, kurš vēlāk iedēvēts par Lūku, tādos gadījumos, kad viņam pietrūcis ziņu pirmavotos, nav vairījies no beletrizācijas un paļāvis brīvu ceļu paša iztēlei. Tā vismaz apgalvo vairāki pētnieki. Pamēģināsim īsumā izklāstīt viņu secinājumus.
Vērīgs lasītājs, protams, pats jau būs pamanījis raksturīgo faktu, ka visos evaņģēlijos tikpat kā noklusēti Jēzus bērnības, jaunības un vīra gadi. Līdz ar to noklusēta ir gandrīz visa viņa dzīve, jo tajos aprakstīta vienīgi viņa misionāra darbība, kas beidzās ar traģiskajiem notikumiem Jeruzalemē, bet tā ilgst tikko vienu gadu vai arī — ja mēs ticam Jāņa evaņģēlijam — trīs gadus.
Tāpat kā pārējie evaņģēlisti, arī Lūka par Jēzus mūža lielāko daļu neko nezina vai arī neizrāda par to nekādu interesi. Tikai vienu reizi viņš pārtrauc vispārējo noklusējumu, pastāstīdams, ka Jēzus divpadsmit gadu vecumā, kopā ar vecākiem uzturoties Jeruzalemē, tiem pazudis, templī sastapies ar rakstu mācītājiem un pārsteidzis viņus ar savām zināšanām un gudrību.
Šī epizode ir sevišķi interesanta tāpēc, ka pārējie evaņģēlisti ne ar vārdu kaut ko līdzīgu nepiemin. Tā kā nav nekāda pamata domāt, ka viņi to kaut kādu iemeslu dēļ apzināti noklusējuši, iespējams tikai viens secinājums: šis divpadsmit gadus vecā Jēzus piedzīvojums tiem vienkārši nav bijis zināms.
Bībeles pētniekiem jau sen nedeva miera jautājums, no kurienes Lūka smēlies informāciju par šo gadījumu, jo pat mutvārdu tradīcijā no tā nav palicis ne miņas. Beidzot uz tā pēdām nokļuva izcilais angļu zinātnieks un vairāku Jaunajai derībai' veltītu kontroversīvu darbu autors Hjū Dž. Skonfīlds. Pēc ilgiem un rūpīgiem meklējumiem viņš nonāca pie atziņas, ka šī nostāsta pirmsākums rodams Jozefa Flāvija darbos.